Reiz vecos laikos Zvārtavas pagastā noticis tā. Viens vecis aizgājis uz radnieka bērēm. Bērēs vecis sadzēries un sācis plēsties. Pēc bērēm veci sācis dīdīt dīdītājs un tas nekur vairs nevarējis glābties. Kad dīdītājs uznācis, tad veci raustījis un kratījis tik ilgi, kamēr tam sviedri pilējuši no visām malām. Tad dīdītājs atkal uz laiku no veča atstājies. Dīdītājs veci dīdījis labi ilgi. Reiz vecis sapnī noredzējis lapsu, kas teikusi, ka tai jāizskrienot deviņi meži un katrā mežā jāpiesitot ar asti pie vienas priedes, tad šis (vecis) palikšot vesels. Vecis sapni izstāstījis savai sievai un tā to atkal pastāstījusi citām sievietēm. Viena sieviete teikusi, ka viņai (veča sievai) jāejot pie septiņām pūšļām, tās mācīšot, kas darāms, lai vecis tiktu no dīdītāja vaļā. Veča sieva tā izdarījusi un dīdītājs no veča atstājies.

Es begab sich einmal in Zvārtava. Vor vielen, vielen Jahren war ein alter Mann zur Beerdigung eines Verwandten gegangen. Beim Leichenschmaus hatte der Alte sich so betrunken, dass er eine Schlägerei begann. Aber nach der Beerdigung wurde er von einem Alb geschüttelt und gerüttelt, bis er in Schweiß gebadet war. Dann ließ der Schüttler ihn eine Weile in Frieden. So wurde er noch lange geplagt. Einmal sah der Alte einen Fuchs im Traum. Der Fuchs erzählte ihm, dass er durch neun Wälder laufen und in jedem Wald mit dem Schwanz an den Stamm einer Kiefer anschlagen müsse. Dann werde er (der Alte) wieder gesund werden. Der Alte erzählte seinen Traum seiner Frau, die, ihn wiederum, anderen Frauen erzählte. Eine der Frauen gab der Frau des Alten folgenden Rat: sie müsse zu sieben weisen Frauen (Wahrsagerinnen, Besprecherinnen) gehen, die würden sie belehren, wie der Alte von seinem Quäler zu erlösen sei. Die Frau tat es, und nun ließ der Quäler von dem Alten ab.