Reiz, priekš ilgiem ilgiem gadiem, ganu tēvs gulējis Duckas (māja Aumeisteŗu pagastā) klētiņā. Priekš pusnakts pa trepēm uzvēlies un ievēlies klētiņā lietuvēns, tāds liels plats kā guba, un uzvēlies gulētājam uz krūtim. Viņš gulētāju žņaudzis nežēlīgi un karsta elpa situsies ganu tēvam sejā. Ganu tēvs nevarējis ne pakustēt, ne kliegt, tā bijis apņemts. Beidzot ganu tēvam izdevies mazo kājas pirkstiņu pakustināt. Lietuvēns tūliņ novēlies ganu tēvam no krūtim, aizvēlies līdz durvim un novēlies pa trepītēm. Ganu tēvs bijis nomodā un visu redzējis.

Vor vielen, vielen Jahren lag einmal der alte Hirte von Duckas (Hof in der Gemeinde Aumeisteri) im Vorratshaus und schlief. Kurz vor Mitternacht rollte der Alb in das Vorratshaus. Er war groß und breit und wälzte sich auf die Brust des Schläfers. Er drückte und würgte ihn, und sein heißer Atem schlug dem alten Hirten ins Gesicht. Der Alte könnte weder schreien noch sich zu bewegen. Schließlich gelang es ihm aber doch, die kleine Zähe zu bewegen. Da rollte der Alb von seiner Brust herunter, wälzte sich zur Tür und rollte das Treppchen hinunter. Der alte Hirte war wach und hat alles mit eigenen Augen gesehen.