Tas noticis tais laikos, kad cilvēki vēl dzīvājuši rijās. Visi mājas cilvēki bijuši muižas gaitās. Mājā bijusi saimniece, jau labi gados. Reiz naktī saimnieci sācis mocīt lietuvēns. Naktī rijas lodziņš noklabējis un pa to rijā ievēlies lietuvēns. Viņš uzvēlies saimniecei uz kājām un sācis to mīcīt. Lietuvēns saimnieci mocījis labu laiku, kamēr tai nebijis vairs ne krekla vīlītē sausuma. Tad lietuvēns atkal novēlies no gulētājas, pa steļļu apakšu aizvēlies līdz lodziņam un izvēlies pa to, ka noklaudzējis viss lodziņš.

Es hat sich zu der Zeit zugetragen, als die Menschen noch in Korndarren lebten. Alle anderen Leute des Hofes waren zur Fronarbeit aufs Gut gegangen, nur die Bäuerin, die nicht mehr die jüngste war, war zu Hause. Eines Nachts, begann der Alb die Bäuerin zu plagen. Erst wälzte er sich auf ihre Beine und drückte sie sehr. Der Alb quälte die Bäuerin so lange, bis keine Naht ihres Hemdes mehr trocken war. Dann ließ er von der Schläferin ab, wälzte sich aus dem Bett, rollte unter dem Webstuhl hindurch zum Fenster und dann mit Krach und Geklapper zum Fenster hinaus.