Tumšā un lietainā rudens naktī stāstītājs gājis ar nāburgu no Pubuļa kroga uz māju. Izgājuši caur Pubuļa priedēm un pamanījuši, ka uz tīruma kuŗas uguns un pie ugunskura sēd vecs salīcis vecis noplīsušā mētelī. Izbrīnējušies par savādo uguni un viņas kurinātāju, turklāt vēl lietainā naktī. Gribējis stāstītājs iet uz ugunskuru un apskatīt, bet ceļa biedrs ne par ko nav gājis līdz. Tā arī atstājuši neapskatītu. Nebijuši nogājuši ne pāra simtu solu, kad uguns uzreiz nodzisusi. Otrā rītā stāstītājs gājis apskatīt to vietu, kur uguns kurējusies. Bet tur nebijis ne mazākās oglītes, nedz arī pagalītes. Tikai melns uzarts tīrums. Nu tik sapratis, ka tur pagājušā naktī nauda kaltējusies.

In einer finsteren und regnerischen Herbstnacht ging der Erzähler mit seinem Nachbar vom Pubuls-Krug nach Hause. Als sie durch die Kiefern des Pubuls hindurchgegangen waren, erblickten sie auf dem Feld ein Feuer, an dem ein alter Mann in einem zerschlissenen Mantel saß. Sie wunderten sich über das sonderbare Feuer und über den alten Mann, der im Regen auf dem Feld saß. Der Erzähler wollte auf das Feuer zugehen und es aus der Nähe betrachten, aber sein Weggenosse war nicht zu überreden, ihm zu folgen. Sie waren noch nicht ein paar Hundert Schritte weiter gegangen, als das Feuer plötzlich erlosch. An nächsten Morgen kehrte der Erzähler zu der Stelle, an der das Feuer gebrannt hatte, zurück, aber dort waren nicht einmal ein paar winzige Kohlen zu entdecken: nur schwarzer umgepflügter Acker. Erst jetzt begriff er, dass an der Stelle wohl Geld getrocknet worden war.