Pērkonu Andris gājis uz ganībām pārsiet zirgus. Bijusi jau vēla nakts. Dienvidus pusē drusku zibšņojis un pa reizei ieducinājies pērkons. Uz māju ejot, ganības malā pie līkā bērza ieraudzījis oglītes gailējamies. Piegājis klātu, paņēmis vienu oglīti un uzlicis uz pīpes, lai aizpīpētu. Nepagājis pāris soļu, kad pīpe apdzisusi. Skatoties: uz pīpes oglītes vietā bijusi nauda. Griezies tūlīt atpakaļ, bet no oglītēm vairs ne vēsts. Būtu, duraks, tūlīt oglītes apdzēsis, tad dabūtu visu naudu.

Andris Pērkons begab sich zu den Pferden, die auf der Koppel weideten. Es war schon spät in der Nacht. Im Süden sah man fernes Wetterleuchten, ab und zu hörte man auch das Grollen des Donners. Als er wieder nach Hause ging, erblickte er am Rande der Koppel neben der brummen Birke glühende Kohlen. Er trat an die Feuerstelle, hob eine der Kohlen auf und steckte sie in seine Pfeife. Er hatte kaum ein paar Schritte zurückgelegt, da erlosch die Pfeife. Aber anstelle der Kohle lag jetzt Geld in der Pfeife. Er machte gleich kehrt, aber die glühenden Kohlen waren verschwunden. Hätte er gleich die Glut ausgelöscht, wäre er in Besitz des ganzen Geldes gekommen.