Senos laikos naudu mēdza ierakt zemē, ja kādam apgabalam uzbruka ienaidnieki. Tā reiz viens vācu kungs licis uzlauzt vienā no saviem kambaŗiem grīdu un pārmeklēt, vai tur neatradīs naudu, jo bijis izrunāts, ka minētā kambarī apakš grīdas esot daudz zelta. Strādniekiem tiešām pēc ilgākas meklēšanas izdevies atrast lielāku šķirstu, ko, protams, sākuši celt augšā. Strādnieki nav labi šķirstu pacēluši, ka sulainis jau skrien kliegdams, lai šķirstu laiž dibenā, jo kungam vēders plīstot. Par šo šķirstu tautā bij uzglabājušās valodas, ka kuŗš kungs likšot rakt ārā dārgumus, tam plīsīšot vēders. Tā arī noticis. Un tā šķirsts bijis jāatstāj tāpat minētā kambaŗa pagrīdē.

Wenn früher der Feind eine Gegend bedrohte, pflegten die Leute ihr Geld in die Erde zu vergraben. Einmal ließ nun ein Herr in seiner Kammer den Fußboden aufbrechen, weil er gehört hatte, dass darunter viel Gold vergraben liege. Nach längerer Zeit stießen die Gräber wahrhaftig auf eine Truhe und schickten sich an, sie herauszuholen. Aber die Arbeiter hatten das Werk noch nicht vollendet, als der Diener schreiend herbeigerannt kam und ihnen befahl, die Truhe wieder zu versenken, denn seinem Herrn platze schon der Bauch. Über die Truhe waren unter den Leuten Gerüchte verbreitet worden: Welcher Herr auch immer die Truhe herausholen lassen werde, dem werde der Bauch platzen. Und so geschah es auch. Deshalb mussten sie die Truhe an ihrem alten Platz unter dem Fußboden lassen.