Nāburgos dzīvojis vecs vecis vārdā Tomiņš. Tomiņš bieži vien pārvērties par vilku un plēsis jērus un aitas. Kad nāburgi dzinuši lopus ganos, tad Tomiņš bieži vien stāvējis olnīcas galā, pie vārstalām un lūrējies uz aitām. Bet gani jau zinājuši, ko Tomiņš gaida, un kad tam lopus gaŗām dzinuši, tad teikuši: "Tomī', ej nu projām, neņem nu no manām aitām; paejies nu uz citiem." Tad Tomiņš nokaunējies un aizvilcies tālāk.

Auf dem Nachbarhof lebte ein alter Mann namens Tomiņš. Er verwandelte sich oft in einen Wolf und riss Lämmer und Schafe. Wenn seine Nachbarn das Vieh austrieben, stand Tomiņš oft an der Einfahrt und beobachtete die Schafe. Aber die Hirten wussten schon, worauf Tomiņš wartete. Als sie an ihm vorbeigingen, riefen sie ihm zu: "Tomiņš geh nun weg, nimm keines von meinen Schafen, geh zu anderen Leuten!" Dann schämte sich Tomiņš und schlich davon.