Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 15. sējums, ID 150707029. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/150707029/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 15. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 150707029. Kaŗi. Teicējs: Karpa, J. vectēvs. Pierakstītājs: Karps, J. Pierakstīšanas vieta: Cesvaine. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/150707029/
Kaŗi
Kriege
LATVISKI
Stiprajos esot spranču laikos spranči vārījuši gaļu lielu lielā katlā. Bet uz reiz sasituši bungas un nu vajadzējis jāt un braukt projām. Kaprālis sadusmojies, atvēris nama durvis un spēris ar sedeni (vabu) šai taisni virsū; bet sedenis ielīdis sienā tik dziļi, ka to nevarējuši nemaz ārā izvilkt. Ja būtu trāpījis, tad viņa būtu bijusi pagalam. Gaļu no katla izgrūduši uguns pavardā un aizbēguši uz Cesvaini. Tā iet kaŗā! Vecais Svilītis katrreiz raud, kad stāsta par unguru kaŗiem, tad bijis gan ko izturēt! Visu viņa pulku apšāvuši; tikai Stipro Svilītis vien ar Rungu Jēkabu palikuši dzīvi. Kāds prieks! Abi draugi, un no vienas cesvainiešu valsts. Sēdējuši grāvmalē, prieka asaras raudādami un Svilīša pāršauto kājas stilbu siedami. Te uz reizi nākusi kaŗa lode, atsitusies pie valles sienas un Rungu Jēkabam pašās krūtīs. Jā, ko darīt! Kam nolikts laiks mirt, tam ir pēc kautiņa lode trāpa. Svilītis gan palicis dzīvs.
DEUTSCH
In der Franzosenzeit hatten die Franzosen in Stiprajie gerade Fleisch in einem großen Kessel gekocht. Aber plötzlich hörte man Trommelschläge, und die Soldaten mussten aufbrechen und davonfahren. Da wurde der Korporal überaus ärgerlich, riss die Küchentür auf und schleuderte sein Schwert nach der (Köchin). Das Schwert drang so tief in die Wand ein, dass man es nicht mehr herausziehen konnte. Wäre sie getroffen worden, so wäre sie gewiss auf der Stelle tot gewesen. Die Franzosen warfen das Fleisch aus dem Kessel ins Feuer und flohen dann nach Cesvaine. So geht es im Kriege! Der Alte Svilītis weint jedes Mal, wenn er von den Ungarnkriegen erzählt. Da hatte man was ausgehalten! Von seinem Regiment wurden alle erschossen, nur Svilītis Stiprais und Jēkabs Runga waren am Leben geblieben. Diese Freude! Zwei Freunde — und alle beide aus derselben Cesvainer Gemeinde! Sie setzten sich an den Grabenrand, weinten Freudentränen und verbanden das angeschossene Bein von Svilītis. Plötzlich kam eine verirrte Kugel angeflogen, prallte gegen den Wall und traf Jēkabs Runga gerade in der Brust. Ja, was ist da zu tun: Wenn es einem bestimmt ist, zu sterben, dann trifft ihn die Kugel auch dann noch, wenn die Schlacht schon vorbei ist. Svilītis ist jedoch am Leben geblieben.