Deviņzare ir upes sazarojums netālu no Skaistkalnes. Tais laikos, kad vēl valdīja baroni, Budbergas muižā dzīvojusi nežēlīga un lepna baroniete. Viņa bijusi nedzirdēti nežēlīga un apgājusies ar saviem ļaudim kā ar suņiem. Katru rītu viņa braukusi uz Deviņzari mazgāties un ratu priekšā jūgusi savas meitas - pērusi un dauzījusi bez mēra. Vienu rītu vecā baroniete atkal pa vecam paradumam braukusi uz Deviņzari. Kad nonākuši pie stāvā krasta, baroniete sākusi meitas dauzīt, jo tās nevarējušas vairs pavilkt. Meitas, redzēdamas, ka viņu mokām gala nebūs, sarunājušās veco baronieti noslīcināt. Domāts - darīts. Atspērušās un skrējušas ar visu cienīgmāti no stāvā krasta lejā un nogājušas dibenā - ūdens vien novārījies. No tā laika bijis ļaudim miers. Tai vietā, kur noslīkusi baroniete, ūdens mutuļo un vārās vēl šodien.

Deviņzare ist eine Flussverästelung in der Nähe von Skaistkalne. Zu der Zeit, als Barone noch das Land beherrschten, lebte auf dem Budberga-Gut eine unbarmherzige und stolze Baronin. Sie war unerhört grausam und behandelte ihre Leute wie Hunde. Jeden Morgen fuhr sie nach Deviņzare, um zu baden, und vor den Wagen ließ sie ihre Dienerinnen spannen, die sie über jedes erträgliche Maß hinaus prügelte und peitschte. Eines Morgens fuhr die alte Baronin wieder zum Fluss. Als sie das steile Ufer hinauffahren musste, begann die Baronin ihre Mägde zu schlagen, denn sie konnten den Wagen nicht mehr ziehen. Als die Mägde sahen, dass ihre Qualen kein Ende nehmen würden, beschlossen sie, die Baronin im Fluss zu ertränken. Gedacht, getan. Sie nahmen alle Kraft zusammen und rannten mit der Gnädigen das steile Ufer hinab — in den Fluss hinein, wo sie alle versanken. Seit der Zeit hatten die Leute Ruhe. An der Stelle, wo die Baronin ertrunken ist, brodelt das Wasser noch heute.