Netālu no Kurmenes, mazā mājiņā dzīvojusi viena veca māmiņa. Viņai nebijis nekā ko ēst, un pelnīt tā nespējusi. Viņai bijis viens vienīgs dēls, vārdā to saukuši par Miķelīti. Vienu rītu Miķelītis lūdzies mātei, lai atļaujot iet uz mežu sēnēs. Māte to atļāvusi. Miķelītis kā aizgājis uz mežu, tā atpakaļ vairs neatgriezies. Mājās māte Miķelīti nevar sagaidīt un iet uz mežu meklēt. Izmeklējusi visu mežu - kā nerodas, tā nerodas Mājās ejot, māte uziet Miķelīša groziņu ar sēnēm. Sākusi dēlu saukt - kā neatsaucas, tā neatsaucas. Māte sāk raudāt par mīļo dēlu un raudādama iet uz mājām. Mežā, tanī vietā, kur bijis Miķelīša groziņš, izcēlies neliels kalns. Šo kalnu sauc par Mikatiņas kalnu vēl šo baltu dienu.

Nicht weit von Kurmene entfernt, lebte einst in einem kleinen Häuschen ein altes Mütterchen. Sie hatte nichts zu essen, und selbst etwas an verdienen konnte sie nicht mehr. Sie hatte einen einzigen Sohn namens Miķelītis. Eines Morgens bat Miķelītis die Mutter, in den Wald gehen zu dürfen, um Pilze zu sammeln. Die Mutter erlaubte es ihm. Aber Miķelītis kehrte nicht mehr aus dem Wald zurück. Als die Mutter ihn nicht erwarten konnte, begab sie sich ebenfalls in den Wald. Sie durchsuchte den ganzen Wald, aber ihr Sohn war nicht zu finden. Auf dem Heimweg stieß sie auf Miķelīts Korb mit Pilzen. Da begann sie nach dem Sohn zu rufen — keine Antwort. Da, fing die Mutter an um ihren lieben Sohn zu weinen. Weinend ging sie nach Hause. Im Walde — an der Stelle, wo das Körbchen von Miķelītis gestanden hatte, entstand ein Hügel, den man noch heute den Mikatiņas kalns nennt.