Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 15. sējums, ID 150901006. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/150901006/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 15. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 150901006. Lāči. Teicējs: Dubrovskis, A. Pierakstītājs: Zaharska, Vēra. Pierakstīšanas vieta: Varakļānu pagasts. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/150901006/
Lāči
Bären
LATVISKI
Dzeivuoja vecs ar sovu buobu. Aizgribēja buoba luoča gaļas paēst un syuta sovu veci: «Ej daboj mun luoča gaļas!» Kū darīt večam? Pajēmja jis ciervi, aizguoja uz mežu un redz, ka zam ūzula guļ luocis. Vecs ilgi nadūmuoja, pajēmja ciervi, atcierta luočam kuoju, atnesja uz sātu un padevja sovai buobai, runuodams: «Še tev, vuorej studeņi nu luoča kuojas!» Buoba pajēmja itū kuoju, nūplēsja uodu un applēsja vylnu. Kuoju īlyka pūdā vuorīt, bet uodu palyka sev zam pakaļas un suoka sukuot vylnu. Pasamūda luocis un redz, ka nav kuojas. Jis tyuleņ sataisīja sev nu kūka kuoju un īt pi ituo pat veča un dzīd: «Čeikst kūka kuojiņa! Vysi guļ, vysi guļ, vīna vecene naguļ, munu gaļeti vuoreiz, munu vilniņu sprēž, manu uodiņu kaltej!» Izdzierda itū dzīsmi vecs ar sovu buobu un dūmoj : «Varbyut, īt luocis pēc sovas kuojas?» Buoba runoj veceļam: «Es tevi pakuoršu aiz apakles uz sīnas, bet paša nūsaglobuošu zam cepļa!» Tai jī izdarija. Buoba pakuora veceļī aiz apakles uz sīnas, bet paša īleida zam cepļa. Kad īguoja luocis ustobā, vecs nu sīnas nūkrita uz zemes. Nūsabeida luocis, izskrēja uorā nu ustobas un aizskrēja uz mežu.
DEUTSCH
Es lebte einmal ein Mann mit seiner Frau. Die Frau bekam Lust auf Bärenfleisch und sagte zu ihrem Alten: "Geh und besorge mir Bärenfleisch!" Was sollte der Alte tun? Er nahm seine Axt und begab sich in den Wald. Dort erblickte er einen Bären, der unter einer Eiche lag. Der Alte überlegte nicht lange: Er ergriff seine Axt, schlug dem Bären ein Bein ab, brachte es nach Hause, gab es seiner Frau und sagte: "Nimm es und koch Dir eine Brühe aus dem Bärenbein!" Die Frau nahm das Bein, zog die Haut ab und rupfte die Wolle aus. Das Bein tat sie in den Kochtopf, die Haut aber legte sie unter ihren Hintern und begann nun das Fell zu zupfen. Als der Bär erwachte, merkte er, dass ihm ein Bein fehlte. Er fertigte sich sogleich ein Holzbein an, begab sich zum Haus des Alten und sang: "Das Holzbein knarrt. Alle schlafen, alle schlafen, nur eine alte Frau schläft nicht. Sie kocht mein Fleisch, sie zupft mein Fell, sie trocknet meine Haut?" Als der Alte und seine Frau es hörten, dachten sie: Vielleicht ist der Bär gekommen, um sein Bein zu holen? Da sagte die Alte zu ihrem Mann: "Ich werde dich am Kragen an die Wand hängen, aber selbst werde ich mich unter dem Ofen verstecken!" Und so tat sie es auch: Sie hängte ihren Mann am Kragen an die Wand und kroch selbst unter den Ofen. Als der Bär in die Stube kam, fiel der Alte von der Wand auf die Erde. Der Bär erschrak, lief hinaus und rannte in den Wald.