Reiz nācis pērkons. Kāds muļķis — šā muļķa tēvam pērkons priekš tam nospēris šķūni — apsmērējis mīkstu maizi ar sviestu, paņēmis rungu, uzkāpis jumtā un saucis: "Pērkon, nāc šurp! Es tev došu čeptas un smērētas!" Bet pērkons, kā nācis, nospēris muļķi — runga neko nelīdzējusi.

Einmal grollte der Donner. Ein Dümmling — der Pērkons hatte vor kurzem in die Scheune seines Vaters eingeschlagen — beschmierte frisches, weiches Brot mit Butter, ergriff einen Stock, kletterte auf das Dach und rief: "Pērkons, komm her, ich will dir ein Butterbrot geben!" Der Pērkons kam und erschlug den Dümmling, der Stock hat ihm nichts genutzt.