Ežupa silā vienmēr raudāš raudātāš. Reiz vienc vecis braucis cau silu un raudātāš akal raudāš. Kā nu vecis piebraucis pie upītes, tā redzēš, ka mazs bērnīc pārlec pār upīti un raudādams ieiet mežā. Raudātāš silā tikmēr vēraudāš, kamēr šā kaulīnus sameklēši un aprakuši kapsētā. No tās reizas bīš miers un raudātāš vairs nekad nerādījies.

Im Ežupe-Nadelwald weinte stets der Weiner. Einmal fuhr ein Mann durch den Nadelwald, da weinte gerade wieder der Weiner. Als der Alte an den Bach kam, sah er, wie ein kleines Kind den Bach übersprang und weinend in den Wald ging. Der Weiner weinte noch so lange, bis seine Gebeine eingesammelt und auf dem Friedhof begraben wurden. Von da ab wurde alles ruhig, und der Weiner zeigte sich nicht mehr.