Agrāk ļaudis stāstīja, ka Lavīzes kalnā esot mazs bērns aprakts. Reiz kūlēji gājuši no Grašu muižas uz mājām pār Lavīzes kalnu. Te piepēži sācis it kā bērns bļaut. Kūlēji apstājušies un sākuši viens otram stāstīt, ka tas esot, tas bērns, kas te aprakts. Kad skaņa nākusi arvien tuvāk, kūlēji pārmetuši krustu un noskaitījuši tēva reizi. Bērns vairs nav kliedzis un kūlēji varējuši bez bailēm aiziet uz mājām.

Früher erzählten die Leute, dass auf dem Lavīzes-Berg ein kleines Kind begraben worden sei. Einmal gingen die Drescher des Graši-Gutes über den Lavīzes kalns nach Hause. Plötzlich begann ein Kind zu weinen. Die Drescher blieben stehen und erzählten einander, das es das Kind sei, das hier begraben liege. Als das Weinen näher kam, schlugen die Drescher ein Kreuz und begannen zu beten. Nun hörte das Kind zu weinen auf, und die Drescher gingen ruhig nach Hause.