Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, ID 140301022. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140301022/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 140301022. Ēni māžojas. Teicējs: Marija Pujiņa. Pierakstītājs: Hugo Skujiņš (Andrs Ziemelis). Pierakstīšanas vieta: Smiltene. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140301022/
Ēni māžojas
Die Schatten spuken
LATVISKI
Tas jau patiesība ar vie bī, ka Liepīnas silīnā (Smiltenes pagastā) ēnus daudzināja. Un tas, lūk, man pašai gadījās. Uz rudenc pusi es aizgāju sēņot uz silīnu. Bī pats pusdienas laiks. Necik tālu no vecām grants bedrēm es uzreiz dzirdēju, ka man vienc skrien no pakaļas: "Čap, čap, čap!" pieskrien pavisam klā un paraun pie brunčiem. Nu es paskatījos apakaļ. Neviena nav! Ka atnāču mājā, ta stāstīju citim ar, kā man gadījās, un visi to vie sacīja: "Kas ta nu cits bī, kā ēnc vie bī!"
DEUTSCH
Es wurde erzählt, dass in dem Liepiņi-Wäldchen (Gemeinde Smiltene) Schatten gesehen werden. Und das habe ich selbst auch erlebt. Im Herbst ging ich eines Tages in das Wäldchen, Pilze sammeln. Es war gerade Mittagszeit. In der Nähe der alten Kiesgruben hörte ich, dass jemand hinter mir herlief: "čap, čap, čap." Es lief heran und zupfte mich am Rock. Da sah ich mich um: es war niemand da! Zu Hause habe ich anderen Leuten erzählt wie es mir ergangen war, und da sagten alle wie aus einem Munde: "Es wird freilich ein Schatten gewesen sein — wer kann es denn sonst gewesen sein!"