Tagadējā Ērgļu baznīcas krogā dzīvojis senos laikos krodzenieks, vārdā Papītis. Ļaudis stipri ticējuši, ka šis krodzenieks varējis cilvēkiem acis apmānīt un stāvējis sakarā ar nešķīstiem gariem. Šis Papītis allaž braucis ciemos, bet neviens nezinājis - pat ne viņa kučieris ne - kur šis ciemojas. Kad viņš ar kučieri ratos iesēdies, tad abi pacēlušies augstu gaisā un skrējuši vienā skrējienā. Kučieris neka nespējis samanīt, nedz saredzēt; tikai jutis, ka rati pārlidojuši pār Suntažu baznīcas augsto torni.

In dem heutigen Kirchkrug von Ērgļi lebte vor langer Zeit ein Wirt namens Papīts. Die Leute glaubten, dass er andere verblenden konnte und dass er mit bösen Geistern im Bunde war. Papīts begab sich oft zu Besuch, aber niemand — nicht einmal sein Kutscher — wusste, wen er besuchte. Sobald er sich zu ihm in den Wagen gesetzt hatte, erhoben sie sich hoch in die Luft und fuhren schnell davon. Der Kutscher konnte weder etwas sehen noch feststellen, er merkte nur, dass sie den hohen Kirchturm von Suntaži überflogen.