Tajā vieta, kur tagad Liepasmuiža atrodas, senāk vairākas zemnieku mājas bijušas, no kurām vēl piemin Liepiņu, Jērciņu, Māliņu mājas. Šo māju saimniekiem bijis jāsūta savi cilvēki darbos uz Kaugaru muižu. Tur strādnieki stāstījuši saviem darba biedriem, ka šiem pat vēlā rudenī labība nenosalstot. Šo vēsti lielskungs sadzirdējis. Kad nu rudenī lielkungam labība nosalusi, tūdaļ sūtījis vagāru uz minētām mājām pārliecināties, vai vēsts patiesa. Liepiņas mājā toreiz liels, stiprs, bet mēms vīrs dzīvojis, kam vārdā bijis Toms. Tas gribējis vagāru izpērt, bet šis izmucis. Pārgājis pie lielskunga. apliecinājis vēsti par patiesu: nenosalstot vis labība. Lielskungs tūliņ licis izmest šo māju saimniekus, mājas noplēst un tanī vietā uzcelt jaunu muižu. Tā noticis. Jauno muižu nosaukuši pēc Liepiņu mājām par Liepas muižu.

Liepasmuiža. An der Stelle, an der sich heute das Liepas-Gut (=Lindengut) befindet, soll es früher mehrere Bauernhöfe gegeben haben. Noch heute werden Liepiņi-, Jerciņi- und Māliņi erwähnt. Die Bauern jener Höfe mussten ihre Leute zur Arbeit auf das Kaugari-Gut schicken. Dort erzählten sie ihren Arbeitskameraden, dass auf ihren Höfen das Getreide auch im Spätherbst nicht unter Frost leide. Diese Berichte kamen auch dem Großherrn zu Ohren. Als sein Getreide im Herbst erfror, schickte er den Gutsvogt auf die genannten Höfe, um sich selbst davon zu vergewissern, ob die Leute die Wahrheit erzählt hatten. Auf dem Liepiņi-Hof (=Lindenhof) lebte damals ein sehr großer und starker Mann namens Toms, der jedoch stumm war. Toms wollte den Vogt verprügeln, aber er entkam. Dem Großherrn erzählte er, dass die Berichte wahr seien, das Getreide habe nicht unter dem Frost gelitten. Da ließ der Großherr sofort die Bauern jener Höfe verjagen und an der Stelle ein neues Gut errichten. So geschah es auch. Das neue Gut wurde nach dem Liepiņi-Gesinde Liepas-Gut (=Lindengut) genannt.