Apukalna mežos reiz dzīvoja viena skaista latviete, Anna vārdā. Viņai bija daudz precinieku, bet neviens nevarēja iegūt viņas mīlestību. Par visiem vairāk viņu bija iemīlējuši divi kaimiņu dēli, bet jaunava tomēr nevarēja izšķirties, kuŗam dot priekšroku. Tad abi jaunekļi uzsāka cīņu uz dzīvību un nāvi un tikmēr cīnījās, kamēr abi krita pie zemes bez dzīvības. To dzirdēdama skaistā jaunava sākusi gauži raudāt. Arī visi ļaudis nu runājuši: «Anna raud.» Arī tā māja, kur šī Anna dzīvojusi, nosaukta Annarauda. Jaunekļu kauli uz lauka nobalojuši un vienam izrādījušies balti, otram melni kauli. Tās pašas mājas tuvumā ir arī vēl uzglabājušās divas citas mājas: Baltais kauls un Mellais kauls.

Apukalns. In den Wäldern von Apukalns lebte einmal eine schöne Lettin namens Anna. Sie hatte viele Freier, aber keiner konnte ihre Liebe gewinnen. Ganz besonders hatten sich zwei Nachbarsöhne in sie verliebt, aber das Mädchen konnte sich nicht entschließen, einen von ihnen den Vorzug zu geben. Da begannen die beiden Jünglinge auf Leben und Tod zu ringen und rangen so lange miteinander, bis sie beide leblos zu Boden fielen. Als das schöne Mädchen davon erfuhr, begann es bitterlich zu weinen. Alle Leute sagten: "Anna raud!" (=Anna weint). Der Hof, auf dem Anna wohnte, bekam den Namen Annarauda. Die Gebeine der Jünglinge lagen auf dem Feld, und es stellte sich heraus, dass der eine weiße, der andere schwarze Gebeine hatte. So heißen die zwei Nachbarhöfe noch heute Baltais kauls (Weißgebein) und Melnais kauls (Schwarzgebein).