K. muižas Ķirka kalnā vecos laikos atradās birzs, kurā piemājoja gari. Cilvēki garus nevarēja redzēt; tikai kāds svēts vīrs zināja un varēja ar gariem sarunāties. Viņš ar citu palīdzību uzvēla kalnā lielu akmeni un nesa uz tā gariem upurus. Gari viņa vēlēšanās paklausīja un upuŗus pieņēma. Kad svētais vīrs nesa upuŗus, tad viņš tik jauki dziedāja, ka cilvēki un putni steidzās baru bariem viņa dziesmu klausīties. Kad svētais vīrs mira, tad ļaudis viņu apraka svētā birzī un uzvēla uz kapa upuŗa akmeni. Ļaudis raudāja un putni žēli čiepstēja pie svētā vīra kapa. Nu vairs ļaudis nevarēja garu prātus izzināt, tādēļ tie atstāja svēto birzi un aizgāja mājot uz citurieni. Klausības laikos, kur ļaudim bija citiem jākalpo, vīri un sievas, jaunavas un jaunekļi, vēl vakaros vēlu no darba nākdami, allažiņ aizgāja pie upura akmeņa un izsūdzēja savu grūtu likteni pie svētā vīra kapa. Tādās reizēs atskrēja mazs balts putniņš un dziedāja tik jauki, ka ļaudis, viņa dziesmiņu dzirdot, aizmirsa bēdas un rūpes un, uz labāku nākotni cerot, gāja dziedādami darbos.

Auf dem Ķirka kalns des Gutshofes K. soll vor langer Zeit ein Birkenhain gestanden haben, in dem, Geister ihre Behausung hatten. Die Menschen konnten die Geister nicht sehen. Nur ein frommer Mann kannte sie und konnte mit ihnen reden. Mithilfe anderer Leute wälzte er einen großen Stein auf den Berg. Auf diesem Stein wurden den Geistern Opfer dargebracht. Wenn der fromme Mann die Opfergaben darbrachte, sang er so wunderschön, dass Menschen und Vögel in Scharen herbeieilten, um seinem Gesang zu lauschen. Als nun der fromme Mann gestorben war, begruben die Menschen ihn in dem heiligen Hain und wälzten den Opferstein auf sein Grab. Die Menschen weinten und die Vögel tschilpten kläglich an dem Grab des frommen Mannes. Die Leute verstanden es nicht, sich den Rat der Geister zu erfragen. Die Geister verließen den heiligen Hain und suchten sich andernorts eine neue Behausung. Zur Zeit der Leibeigenschaft, als die Leute von Fremden geknechtet wurden, pflegten Jünglinge und junge Mädchen, Männer und Frauen, die abends spät von der Fronarbeit heimkehrten, den Opferstein aufzusuchen und am Grab des frommen Mannes ihr schweres Schicksal zu beklagen. In solchen Fällen kam ein kleiner weißer Vogel herbeigeflogen und sang so lieblich, dass die Leute seinem Lied lauschten und dabei — in der Hoffnung auf eine bessere Zukunft — ihren Kummer und ihre Sorgen vergaßen und singend an die Arbeit gingen.